Vārda dienas svin:   |

facebook Twitter draugiem google youtube

6 ieradumi no padomju laiku audzināšanas, kas kaitē pašam un citiem

Vieni atceras padomju laikus ar šausmām, citi ar nostalģiju. Jebkurā gadījumā gandrīz katram, kurš dzīvojis padomju laikos, ir viena vai otra dīvainība, ko veidojusi tieši šī perioda pieredze. Protams, ir arī noderīgas prasmes, taču no daudziem ieradumiem labāk jo ātri tikt vaļā.

1. Visu labāko paglabāt nākotnei.

Vajag dzert no ieplīsušas tasītes, kamēr jaunā stāv bufetē aiz stikla, gaidot labākus laikus.

Jaunam apģērbam un kurpēm “jānostāvas”, līdz tās sāks nēsāt, turklāt vecās kurpes taču nav vēl līdz galam saplīsušas…

Vispār – viss jaunais, tīrais un spilgtais nav domāts ikdienai, bet kādai labākai dzīves dienai, kura tā arī nekad nepienāk.

Viss labākais tiek atlikts uz “pēc tam”, ciemiņiem, uz svētkiem, jo ikdienā svinībām nav vietas.

2. Kas nav piesiets, tas ir mans.

No kādām padomju laiku atmiņām: “Es pazinu smalku, izglītotu, labvēlīgu cilvēku, kurš aiznesa no iestādes spaini ar cementa maisījumu. Pa ceļam tas, protams, sacietēja. Zaglis sacementējušos vielu izmeta netālu no mājām. Cits paziņa uzlauza aģitēšanas punktu. Aiznesa no turienes vēlēšanu urnu. Aizvilka uz mājām un nomierinājās.”

Ieradums ņemt jebkuras lietas, kas nav piesietas, nav apsargātas, neatkarīgi no tā, vai tās jums noderēs vai ne, ir viena no tipiskām padomju laika psiholoģijas motivētām rīcībām.

Atzīstieties, cik bieži jūsu ģimenē skanēja šai līdzīga frāze: “To nepērc – tētis atnesīs no fabrikas!”

Ja vēl deficīta laikos šāda rīcība šad tad varēja likties aizkustinoša – re, kā gādā par ģimeni! – tad mūsdienās klusa uzņēmuma vai valsts iestādes izzagšana ir lempīga un neiederīga.

3. Neko nevajag mest ārā.

Vēl viena padomju laika psiholoģijas iezīme – neko nemest ārā. Lietu ir žēl, tās gadiem krājas, veidojot bezvērtīgu kultūras slāni un pārvēršot dzīvokli Aladīna alā, ja vien viņš dzīvotu izgāztuvē.

“Ja nu mēs kaut ko izmetīsim, bet rīt to ievajadzēsies?” – šāda doma nedod miera ļaudīm, kuri pārdzīvo ekonomisko krīzi. Un patiesi – vientuļo slēpi var sadedzināt ugunskurā, bet caur izgaismotu, ieplīsušo fotofilmiņu var skatīties uz saulīti.

Dažos gadījumos runa ir par īstiem psihiskiem traucējumiem, bet biežāk tas ir ieradums, kas izstrādājies deficīta gados un mūsdienās izskatās žēlīgi.

. Ieradums apēst visu līdz pēdējam.

Mēs visi no bērnības atceramies, ka nedrīkst spēlēties ar ēdienu, ar maizi – vispār grēks, bet par to, ka varētu izmest kādu produktu, nevar būt ne runas. Ja zupa jau ir ieskābusi, nekas – izbaros tēvam vai vectētiņam kā pašiem spēcīgākajiem ģimenes locekļiem. Galvenais – nekādā gadījumā neliet ārā.

Iznāk, ka labāk sevi pakļaut riskam saindēties ar ēdienu nekā to izmest.

5. “Bet ko ļaudis teiks?”

Kaitīgs ieradums pieņemt lēmumus, prātojot, ko teiks citi, un baidoties nosodījuma bieži vien pavada kopš bērnības. “Kā tu uzvedies? Ko cilvēki teiks? Redzi, kā uz tevi skatās?” – iedveš vecāki.

Varētu likties, ka tur nav nekā īpaša, bet pēc tam mēs neapzināti visu dzīvi lūkojamies uz abstraktiem onkuļiem un tantēm un baidāmies, ka viņi par mums nodomās ko sliktu.

Protams, dzīvot vispār nedomājot, kā tevi vērtēs apkārtējie, nav iespējams, bet ja jūs atsakāties no vēlmēm, tikai baidoties no nosodījuma un neizpratnes, jums steidzami jāpārskata prioritātes.

6. Neprasme pieņemt komplimentus.

Tas lielākoties attiecas uz sievietēm. Vai esat kādreiz ievērojuši, ka tā vietā, lai atbildētu uz komplimentu par ārieni, labām smaržām u.tml., vairums sieviešu nezin kāpēc sāk taisnoties vai pat mazināt savu vērtību otra acīs?

“Jūs lieliski izskatāties!”

“Nu ko jūs! Es neizgulējos un esmu arī uzvilkusi veco džemperi.”

Vai atpazināt sevi un citus?

Labāk mācīties pienācīgi un ar pateicību pieņemt komplimentus, nevis no tiem atvairīties, sarkstot un kautrējoties.

(L)

(Visited 8 times, 1 visits today)
(Visited 8 times, 1 visits today)

Atstāt komentāru

Your email address will not be published. Required fields are marked *