Vārda dienas svin:   |

facebook Twitter draugiem google youtube

ACI PRET ACI: Valsts prezidenta kandidāts Mārtiņš BONDARS (sarunas turpinājums)

Intervijas otrā daļa. Ar Saeimas deputātu Mārtiņu Bondaru sarunājas Horens Stalbe.

Kāpēc tik daudz bijušie sportisti un ar sportu saistīti cilvēki ir valdībā, Saeimā?

Viena no lietām, ko Latvijā mums nemāca skolās, tā ir – spēja sadarboties. Komandu sportā jo īpaši tev ir jāvar sadarboties. Ja tu nesadarbojies, nav iespējams gūt labu rezultātu.

Taviem superpanākumiem nav nekādas jēgas, ja tu nevari saspēlēties ar citiem…

Tieši tā. Visi atceras Čikāgas buļļus, kad spēlēja Maikls Džordans – ar viņu vienu nevar uzvarēt čempionātu, vai ne? Tur vajadzēja visus pārējos: Filu Džeksonu, kas bija lieliskākais treneris, kāds ir bijis, Skotiju Pipenu, jā, Džinu Peksonu un pārējos vīrus, kas bija ierindā. Viņi patiešām bija lieliski. Bet viņi bija lieliski kopā, nevis katrs atsevišķi.

Tātad spēks ir kopībā!

Ja tu vari panākt biznesā vai sportā, ka viens plus viens ir vairāk nekā divi, tas ir fantastiski. Bieži vien tas, ko mēs redzam – ka viens plus viens ir nulle komats divi, tāpēc, ka tas kašķis, kas starp tiem diviem notiek, tas vienkārši atņem jebkādu produktivitāti tam kopējam labumam. Tas ir pamats.

Tavu labāko īpašību, Mārtiņ, mēs noskaidrojām. Atzīsties, kāda ir tava sliktākā īpašība.

Detalizācijas trūkums dažreiz un tāpēc man ir tā, ka es ap sevi intuitīvi meklēju cilvēkus, kuri spēj izdarīt tās lietas, kuras es nevaru. Man uz galda viss kas stāv, un man to sakārtot, salikt pa vietām, safailot, – franciski runājot, confusicion total, nu, pilnīgs apjukums. Bet tie cilvēki, kas ir ap mani, viņi saprot, ka man neiet – nu, šodien man ar kompjūtera parolēm nekas negāja un es palūdzu savai asistentei Kristīnei. Viņai tas prasīja 30 sekundes, un viss kompjūters iet. Es domāju: kas notiek?! Nu, kā es tā? Tā detalizācija man dažreiz izsit ārā. Man, piemēram, mājās arī tāpat: mana mīļotā sieviete zina, ka nav jāprasa man darīt tādas lietas, kuras vienkārši es nespēju izdarīt. Jeb spēju, un tas no manis paņem nenormāli daudz laika. Viņa labāk to izdara pati. Un es to spēju ļoti novērtēt.

Tātad atkal visiem jādarbojas komandā. Es pareizi saprotu?

Tā ir.

Kāds ir tavas dzīves augstākais princips jeb likums, pēc kura tu vadies?

Man viens labs draugs ļoti bieži, kad mēs šķiramies, saka: Be good! Do the best and let God do the rest! Esi labs, dari to labāko un atļauj Dievam darīt to pārējo! Laikam tas ir tas likums, pēc kuras es mēģinu vadīties. Man, sakot šos vārdus, burtiski zosāda uzmetas un skudriņas.

Kas tas ir par draugu, kas tev to saka? Vari to atklāt?

Mans kolēģis, ļoti labs kolēģis, ar kuru mēs nostrādājām pie Vairas Vīķes- Freibergas septiņus gadus, – Andrejs Pildegovičs.

Skaidrs, paldies. Andrejs ir dzirdēts, bērnībā…

Viņš ir Ārlietu ministrijas valsts sekretārs. Andrejs bija kādu laiku mūsu vēstnieks Amerikā, tā kā…

Kad tu viņi satiksi, pasveicini no manis. Es bērnībā ar viņu bieži tikos.

Super.

Labākais veids, kā nopelnīt? Daudzi cilvēki mēģina, mēģina, nekas nesanāk dzīvē, bet dažiem – hop, – un viņiem izdodas.

Es šitam te stāstam neticu. Patiesībā es neticu tam stāstam par hop un izdodas. Es ticu, ka tu šancē, sāncē, un tad – galā ir. Tad, ka tu esi neatlaidīgs, kad tev patīk tas, ko tu dari, ka tu tiecies pēc tā, ko tu dari, ka tu mēģini būt labāks, visu laiku labāks. Tad agrāk vai vēlāk tā naudiņa būs. Ne jau tikai tajā naudā tas kaifs ir. Tā viegli to teikt, bet ja tā ir tikai nauda, tad tas īsti nestrādā. Esmu bijis situācijās, kur man maksā algu, bet man nav interesanti.

Viss, ko dari par naudu, nav īpaši dārgi, vai ne? Ir tik daudz lietas dzīvē, kur par naudu mēs neko nevaram izdarīt.

Tas ir viens. Bet otrs ir, ka par naudu tu nevari iedot labu rezultātu. Tu vari vispirms iedot labu rezultātu un par to saņemt naudu. Tas tāds golden rule jeb zelta likums.

Respektīvi, nevis slinkojot un pūstot?

Jā. Galvenais ir darbs un ja tev nepatīk, nu, nemoki sevi un nemoci citus. Studiju laikos es strādāju par oficiantu Amerikā, vajadzēja kaut kādu dzeramanaudu. Es zināju, ka man tās lietas būs jādara divus vai trīs gadus. Pa sestdienām, svētdienām. Ļoti agros rītos – 4:30 jāceļas, 5:00 jābūt darbā un 8 stundas jāstrādā. Bet es zināju, ka man tas atnes iespēju mācīties. Un es centos tajā darbā būt labs, jo man lielākā ienākumu daļa bija dzeramnauda.

Tas ir Amerikā diezgan populāri, jo ir vietas, kur vispār nav algu cilvēkiem – viņi strādā tikai par dzeramnaudu.

Tā likme bija, ja es pareizi atceros, puse no minimālās algas, tad pārējais nāk dzeramnaudā. Lielākā daļa pienāca klāt dzeramnaudā. Tā nebija, ko tev samaksā uzņēmējs, pie kura tu strādā, bet ko tev samaksā klients. Un man tik ātri iemācīja tajā amatā, kā rīkoties! Mans boss teica pirmajā dienā: tu dari, ko darīdams, bet tev jāstrādā tā, lai klients tev gribētu iedot pēc iespējas lielāku dzeramnaudu. Un tu visu saproti!

Tā ir ļoti laba pieredze komunikācijai ar cilvēkiem, un vēlāk tev noderēja.

Tu saproti tās dažādās situācijas. Piemēram, kad tev vīrs vienā brīdī iedod tādu dzeramnaudu, kas patiesībā priekš tā laika man bija milzīga nauda – 50 dolārus. Vienkārši par to, ka viņam nebija laiks aiziet samaksāt un viņš mani palūdza savā vietā aiziet samaksāt. Par to es dabūju dzeramnaudu 50 dolārus. Es nevarēju gaidīt neko tādu. No rīta es viņam biju aiznesis brokastis, un viņš čekojās ārā no viesnīcas un teica: izdari to. Es ātri izdarīju, atnācu atpakaļ, viņš man iedeva 50 dolārus. Es tā skatījos uz viņu un domāju, nē, šitā nevar būt dzīvē!

(Nobeigums sekos)

(Visited 139 times, 1 visits today)
(Visited 139 times, 1 visits today)

Atstāt komentāru

Your email address will not be published. Required fields are marked *