Vārda dienas svin:   |

facebook Twitter draugiem google youtube

Eiropas terorisma eksperti: Latvijas politiķiem nevajadzētu būt mazāk bažīgiem

Eiropas Savienībai (ES) nāksies sadzīvot ar jauno terora realitāti – secina Latvijas Radio aptaujātie eksperti, tajā pašā laikā uzsverot, ka cīnīties pret šo ļaunumu valstis var tikai un vienīgi ciešāk saslēdzot savu informācijas telpu un datu bāzes. Tas ir viens no visātrāk darāmajiem darbiem.

Kas tuvākajā laikā gaida Eiropu, kā apsteigt teroristu plānus un, vai Baltijā ir drošāk, nekā citur  – to visu Latvijas Radio pastāstīja Eiropas Politikas studiju centra pētnieks Stīvens Blokmans un Briseles Brīvās universitātes terorisma pētnieks Joahims Koops.

Ar Eiropas Politikas studiju centra pētnieku Stīvenu Blokmanu Latvijas Radio tiekas ārpus viņa ierastā kabineta. Eksperts tikko izkāpis no metro, kas ved pa to pašu līniju, kurai ceļā ir teroristu izpostītā Mālbēkas stacija. Stīvens ir izkāpis vienu pieturu agrāk. Sarunas sākums par to, kā viņš redz to, ka pusotru gadu dzīvojot pastiprinātas drošības apstākļos, Beļģija nav izvairījusies no teroraktiem.

Sīvens Blokmans: „Patiešām, tas varbūt skanēs sarkastiski, bet, nudien, ir brīnums, kā ar tik lielu bruņota personāla klātbūtni, kādu mēs katru dienu redzējām pilsētā, nav bijis iespējams novērst teroristu uzbrukumus.

Tas skaidri un gaiši parāda, ka militārā klātbūtne rada falšu ilūziju, ka sabiedrība tiek patiesi sargāta.

Un, patiesībā, šī nemaz nav īstā vieta, kur būtu jāatrodas militārajam personālam. Mēs paši visu laiku dzirdam politiķu teikto, ka ir jācīnās vispirms ar terorisma saknēm, kas ir gan pašmājās, gan valstīs, kur šie kaujinieki iegūst savas prasmes un iziet apmācības gan Sīrijā, gan Irākā.”

– Kas pēc eksperta domām būtu šīs cīņas jaudīgākie ieroči?

Sīvens Blokmans: „Ārpolitikā, skaidri un gaiši ir jāsteidzina Sīrijas miera sarunas Ženēvā, kurās, manuprāt, brīnumainā kārtā ir  izdevies vienoties par kara darbības pārtraukšanu. Protams, visu laiku ik pa mirklim parādās kādi militāri uzliesmojumi, un teroristiskais grupējumi „Islāma valsts” un „al- Nusra” arvien ir aktīvi, taču ir ārkārtīgi svarīgi nezaudēt šo Ženēvas sarunu īsto brīdi. Manuprāt, Eiropa tagad tajās parādīsies vēl ciešākā vienotā frontē, un tas arī ir ārkārtīgi svarīgi. Runājot par iekšpolitisko dimensiju, mums ir jāredz, kas izskanēs Eiropas Savienības iekšlietu ministru sanāksmē un, par kādiem soļiem dalībvalstis varētu izšķirties arī nākamajā lielajā sammitā.”

– Kā un vai šis Beļģijas terorakts būs satricinājis visu Eiropas Savienību, vai tas šķels vai vienos?

Sīvens Blokmans: „Mēs redzēsim sadarbības progresu. Jau pēdējos mēnešos esam vērojuši ciešāku valstu darbu kopā, uz ko pamudināja Parīzes novembra terorakti. Piemēram, Beļģijas un Francijas slepenie dienesti un policija visu šo laiku ir strādājuši ļoti, ļoti cieši kopā, un tam ir panākumi, notverot ilgi meklēto aizdomās turamo Salahu Abdeslamu.

Protams, ir pāragri pasludināt uzvaru, redzot, kas notika pēc tam šeit, Briselē. Šodien, kad runājam, Briselē tiekas Eiropas Savienības dalībvalstu iekšlietu ministri un viens no tematiem ir kopīgais Eiropas Pasažieru datu reģistrs, kas uzliktu par pienākumu aviokompānijām dalīties ar pasažieru datiem ar valstu slepenajiem dienestiem, ja tas būtu nepieciešams. Nākamnedēļ būs Aviācijas drošības komitejas tikšanās par drošības pasākumiem, kurus visticamāk ieviesīs lidostās daudz plašākā perimetrā.  Mēs tiešām redzam, ka Eiropas Savienībā notiek arvien lielāka integrācija, savienošanās tieši drošības jomā, pat tad, ja tas notiek pakāpeniski, soli pa solim.”

– Kā būs ar ASV? Pēdējās dienās, kopš Beļģijas teroraktiem Vašingtona ir izteikusies, ka vēlētos arvien vairāk sadarboties ar Eiropas Savienības valstīm pretterorisma jomā. Kāda sadarbība varētu veidoties?

Sīvens Blokmans: „ASV tiešām atkal ir piedāvājušas ciešāku sadarbību. Ir mazliet ironiski, ka šis Pasažieru datu reģistrs, jeb šī iespēja operatīvi apmainīties ar avio pasažieru datiem sākotnēji bija ASV un Eiropas kopēja iniciatīva, taču izsauca ugunīgu kritiku par cilvēku privātuma pārkāpšanu, ko visasāk izteica Eiropas Parlamenta deputāti. Tas, protams, ir arī saprotams, ja, piemēram, palūkojamies uz Evarda Snoudena atklājumiem par to, kā slepenie dienesti izseko cilvēkus. Pēdējos mēnešos šī sadarbība ES un ASV starpā ir pabojāta, taču, iespējams, ka uzbrukumi Briselei varētu iedvest tajā jaunu elpu, tomēr es neieteiktu steigties notikumiem pa priekšu.”

Taču, kā jums šķiet, vai Eiropas vide tomēr būtiski nemainīsies, tādā ziņā, ka valstīm nāksies, tā sacīt, „pievilkt skrūves” kritikai par to, ka cilvēku privātums var tik pārkāpts, un būtībā arī Eiropa kļūs atvērtāka piekļuvei privātajiem datiem, nolūkā atvieglot teroristu sagūstīšanu.

Sīvens Blokmans: „Diemžēl Briseles uzbrukumi ir bijuši kārtējie jau gadiem ilgušā sērijā, kas ir skārusi gan Madridi, gan Londonu, gan Parīzi, un šeit ir iesaistīts radikālais ekstrēmisms. Jau ir īstenotas vairākas lietas, kas attiecas uz slepeno dienestu sadarbību un apmaiņu ar datiem, taču, pat tad, ja te vēl būtu daudz darāmā, nedomāju, ka notikušais Briselē nesīs kādu ārkārtīgi strauju pagriezienu šajās lietās, bet, tiesa, tas mudinās un palīdzēs turpināt to iesākto, kas jau tiek darīts, lai stiprinātu pašmāju drošību.”

Johims Koops, kuru Latvijas Radio satiek Briseles Brīvajā universitātē, savās studijās padziļināti pēta, kā novērst teroru, pirms tas sācies. Ar Joahimu bijušas vairākas tikšanās arī iepriekš, bet vienmēr runāts par to, kā būtu, ja būtu, taču tagad terorakts Beļģijā tiešām ir noticis. Latvijas Radio vispirms noskaidroja viņa domas un izjūtas, kad, pats būdams šīs jomas teorētiķis, viņš uzzināja, kas ir noticis lidostā, kas metro stacijā.

Joahims Koops: „Tas bija kā šoks, lai gan, mēs tiešām no tā badījāmies un savā ziņā to gaidījām. Īpaši pēc Parīzes teroraktiem jutām, ka kaut kas tāds varētu notikt. Tajā rītām bijām te, universitātē, starp mums bija arī amerikāņu studenti, visi bija šokā. Nedrīkstējām pamest telpas. Arī universitātes teritorijā atrada aizdomīgu saini.

No vienas puses – bezpalīdzība, no otras – liela saņemšanās un solidaritāte. Kā bieži pēc šādiem ārkārtīgi traģiskiem notikumiem, sabiedrība it kā kļūst vēl stiprāka. Arī mūsu studentu vidū jutām šo nostāju, ka nekas tāds nedrīkst ietekmēt ikdienas dzīvi.”

Viens no Joahima Koopa studentiem bija arī metro, un viņa ar mobilo tālruni safilmētais materiāls, par to, kā cilvēki tumsā, klepojot kodīgajos dūmos, cenšas izkļūt laukā no tuneļa, aplidoja pasaules medijus.

Ar ekspertu jau agrāk runāts par to, ka Beļģijā pastāv virkne nepilnību, piemēram, flāmu un valoņu reģionos saskaldītā sabiedrība, kam ir dažādas runātās valodas, un, kas savā starpā komunicē slikti, drošības dienestus ieskaitot, kas vienā baltā dienā var padarīt teroraktu par reālu iespēju.

Joahims Koops: „Es negribētu teikt, ka viņi vispār neapmainās ar informāciju, bet pilnīgi skaidrs, ka ir sadarbības un koordinēšanās problēmas gan flāmu un valoņu reģionu starpā, gan arī pašā Briselē, kur pastāv neskaitāmi sīki policijas iecirkņi, kam ir problēmas ar savstarpēju komunikāciju.

Piemēram, Molenbēkas, kurā dzīvojuši teroristi, pašvaldības vadītāja negribēja dalīties ar informāciju par saviem iemītniekiem ar policiju, par to, kurš kur dzīvo. Beļģijā šajā ziņā ir milzum lielas problēmas, jo visur ir ļoti dažādie pārvaldības slāņi, un kronis visam ir absolūts resursu trūkums, lai, piemēram informācijas apmaiņa tiešām būtu iespējama. Un Beļģija tāpat kā daudzas citas Eiropas Savienības dalībvalstis piedzīvo to, ko sauc par bezrobežu ceļošanu Šengenas zonā, bet tajā pašā laikā stipri ierobežotu sadarbību informācijas apmaiņā ar citām valstīm par aizdomīgām personām un krimināliem darījumiem.

Eiropas Savienībā šī problēma ir aktuāla ļoti dažādās jomās – mums, piemēram, ir eirozona, bet nav finanšu koordinācijas. Un tā tālāk un tā tālāk. Tāpēc mums ir radikāli elementi, kuri viegli var šķērsot robežas.”

Eksperts Joahims Koops uzskata, ka gan valstu nacionālajā, gan arī Eiropas Savienības līmenī steidzami būtu darāmas vairākas lietas: „Ir diezgan nožēlojami, ka Beļģijā radikalizācijas novēršanas pasākumiem joprojām ir tik mazs finansiālais atbalsts. Tūlīt pēc Parīzes teroraktiem uz īsu brīdi sabiedrībā parādījās diskusijas, ka mums tiešām kaut ko vajadzētu darīt un strādāt ar tām kopienām, kuras ir vistrauslākās.

Ir tik labi piemēri Vācijā, Lielbritānijā, kur pat bijušie džihādisti vada dažādas iniciatīvas grupas, klīnikas un cīnās tiešām ar labiem rezultātiem.

Tas – runājot par vietējo situāciju. Savukārt, Eiropas līmenī, valstīm ir jādomā, kas notiek to sabiedrībā, vai mēs izslēdzam vai iekļaujam cilvēkus, kas notiek ļoti multikulturālās vidēs, kas pati par sevi ir ļoti sarežģīta lieta. Tajās nākas gan novilkt sarkanās līnijas brīžos, kad pārāk liels liberālisms kļūst draudīgs, gan arī daudz ko pieņemt sabiedrības iekļaušanas labā.”

Joahims Koops atzīst, ka šodien uzzīmēt vidējā terorista seju, tēlu un izveidot vienu paraugu, pēc kura vadīties, nav iespējams. Arī Beļģijas un Francija gadījumā tie nebija jauni vīrieši bez darba vai izglītības. Gluži pretēji, vairāki no viņiem bija apmeklējuši labas skolas Beļģijā, viņi bija auguši šejienes vidē, Eiropā.

Joahims Koops: „Tad, kad mēs sakām, ka šī ir sarežģīta problēma, tas, protams, nenozīmē, ka drošības dienestiem nav jādara viņu darbs. Teroristus var izsekot, ja dienesti sadarbojas, gan pašmājās, gan ar citām valstīm, īpaši kaimiņos, un Beļģijai un Francijai agrāk šajā ziņā bija problēmas.

Šis ir arī ļoti lielus resursu paģērošs darbs, viena cilvēka meklēšanā ir jāiesaistās lielam skaitam dienestu. Šajā jomā ir ļoti jāinvestē, bet pēdējos gados ir noticis pretējais – dalībvalstis drīzāk ir apgriezušas līdzekļus. Un tad ir vairākas lietas, kuras, diemžēl ierobežo demokrātiskas iekārtas.

Cilvēki sirdījās, kāpēc Salahs Abdeslams, kurš beigās tika notverts Molenbēkā, nebija arestēts jau agrāk, un varējis tur netraucēts dzīvot. Bet tas būtu izvērties kā Holivudas filmā, kad policijai nāktos teju katru nakti negaidīti iemesties dzīvokļos un mājās, un kurš šādu dzīvi spētu izturēt.

Tagad Eiropas politiķiem un ekspertiem tiešām ir jānāk kopā un jāizdomā, kā stiprināt visas Eiropas Savienības dalībvalstu sadarbību, jo, būsim atklāti, terorakti būs, un tā ir jauna draudu fāze visai Eiropai. Pat visizcilākie dienesti nespēs atvairīt iespēju, ka kāds tomēr apjozīs spridzekļu jostu un dosies uz cilvēku pilnu publisku vietu, lai tur īstenotu savu asiņaino darbu. Lai cik tas šausmīgi neizklausītos, mums kaut kādā ziņā visu laiku šai jaunajai realitātei ir jābūt gataviem. Ar tādu pēdējās desmitgades dzīvo daudzas valstis un reģioni pasaulē.”

Cik droši vai nedroši šajā situācijā var justies tādas valstis kā Baltijā, ņemot vērā faktu, ka pie mums nav daudz no tām problēmām, kas jau ilgstoši pastāvējušas Francijā, Beļģijā un citur?

Joahims Koops: „Viena lieta, par ko cilvēki ārkārtīgi brīnījās, bija, kā tas nākas, ka džihādisti sarīkojuši sprādzienus pilsētā, kurā paši dzīvo. Taču, skaidrs, ka teroristu mērķis ir pēc iespējas lielāks nodarījuma efekts, lai pēc iespējas vairāk runā politiķi, mediji. Tāpēc sarīko uzbrukumus simboliem –  „Dvīņu torņiem”, lielām pilsētām, vietai, kur koncentrējas Eiropas Savienības institūcijas.

Šobrīd neviena valsts nav drošāka par citām. Arī Igaunijas un Latvijas politiķiem un atbildīgajām iestādēm nevajadzētu būt mazāk bažīgām, kā citur. Tomēr, protams, mēs arī redzam, ka tā sauktā „Islāma valsts” un citi grupējumi iepriekš paziņo, kas ir viņu ienaidnieki un mērķi. To, protams, ne vienmēr var uzreiz tieši noteikt, taču šādas apzināti sūtītas zīmes tiešām pastāv.”

(Visited 37 times, 1 visits today)
(Visited 37 times, 1 visits today)

Atstāt komentāru

Your email address will not be published. Required fields are marked *