Vārda dienas svin:   |

facebook Twitter draugiem google youtube

Erdogans — no limonādes tirgotāja līdz vienam no ietekmīgākajiem līderiem Turcijas vēsturē

Turcijas prezidents ir cilvēks, kas savas prezidentūras laikā ir vērsies pret kritiskiem medijiem un sociālos tīklus nosaucis par “lielāko ļaunumu”, bet apvērsuma mēģinājuma naktī tautu sauca ielās, izmantojot “Facetime”, tviteri un īsziņas. Turcijā viņš ir polarizējoša personība – viņu vai nu mīl, vai nīst. Arī viņa politika ir pretrunīga — atbalstītāji uzsver ekonomisko labklājību, ko Turcija piedzīvoja pirmajos partijas „Taisnīgums un attīstība”valdīšanas gados, bet kritiķi norāda uz pieaugošo autoritārismu.

Dzimis gruzīnu imigrantu ģimenē, tumši mati un brūnas acis. Viņa tēvs strādāja krasta apsardzē un loloja lielas cerības par dēla nākotni. 13 gadu vecumā Redžepa ģimene pārvācās uz Turcijas lielāko pilsētu Stambulu, kur viņš absolvēja islāma garīdznieku vidusskolu. Pusaudžu gados viņš uz ielas tirgoja limonādi, lai nopelnītu kabatas naudu, bet biznesa studiju laikā profesionāli spēlēja futbolu.

Tagad 64 gadu vecumā Redžeps Tajips Erdogans ir Turcijas prezidents, bet viņa politiskā karjera sākās 22 gadu vecumā kā “Islāmistu pestīšanas partijas” Stambulas jaunatnes nodaļas vadītājam.

Pēc militārā apvērsuma 1980. gadā viņš kļuva par tā laika Turcijas premjerministra Nedžmetina Erbakana sekotāju un pievienojās viņa jaundibinātajai “Labklājības partijai”. 1994. gadā viņš kļuva par Stambulas mēru. Daudzi tobrīd baidījās, ka viņš ieviesīs islāmiskus likumus, bet mēra krēslā Erdogans ieņēma pavisam pragmatisku nostāju – viņš risināja reālās dzīves problēmas, kas saistītas ar ūdens trūkumu, gaisa piesārņojumu un sastrēgumiem pilsētā.

Četri mēneši cietumā par nacionālistisku dzejoli, ko tiesa uztvēra kā naida kurināšanu

1997. gadā kādā politiskā mītiņā Turcijas dienvidaustrumos Erdogans nolasīja nacionālisma ideologa Zijas Gokalpa dzejoli:

“Minareti ir mūsu durkļi, kupoli — mūsu ķiveres, mošejas — mūsu kazarmas un mūsu uzticīgie zaldāti. Es nespētu izturēt, ja debesis un zeme vērstos pret mums. Ja plūdi un vulkāni izšļāktos pār mums. Mēs esam tie, kas ir lepni par mūsu priekšteču ticību, tie nekad nemetās ceļos baiļu priekšā [..], ticība, kurai cietokšņi nespēj turēties pretī, [un] mūsu priekšteči steidzas no vienas uzvaras uz otru, tā ir vienotība un kopības sajūta.”

Dzejolis atspoguļoja Erdogana reliģiskās vērtības, bet tiesa to atzina par aicinājumu uz vardarbību un reliģisku un rastistiku naidu, par ko Erdoganam piesprieda 10 mēnešu cietumsodu. Viņš tiesā iesniedza apelāciju un cietumā pavadīja tikai četrus mēnešus. Pēc tam nācas pamest mēra krēslu un atsacīties no dalības parlamenta vēlēšanās. Gadu vēlāk Labklājības partiju armija slēdza, jo tā apdraudēja valsts sekulāro režīmu — tādu, kurā valsts ir šķirta no reliģijas.

Pēc tam Erdogans mainīja taktiku un dibināja „Taisnīguma un attīstības partiju”, kurai nepiedēvēja islāma ideoloģiju, bet gan nosauca par “konservatīvo demokrātu” partiju.

Tā apvienojās ar sekulāro Republikāņu tautas partiju, pateicoties kurai Erdoganam tika atcelts liegums piedalīties vēlēšanās. Līdzko partija tajās uzvarēja un 2003. gadā Erdogans kļuva par premjerministru, viņš pārrāva saites ar Republikāņu tautas partiju.

Erdogana – Gilēna attiecības: cīņa par varu un lielākais korupcijas skandāls Turcijas vēsturē

Erdogana partija apvienojās ar proamerikānisko Fetulla Gilena Hizmetu kustību, ko tagad apsūdz apvērsuma mēģinājumā.

Erdogans un Gilens kļuva par labiem draugiem un sasveicinoties sabučojās, kā  tas Turcijā ir ierasts.

Abi pārstāvēja islāmistu kustību un kopīgi vērsās pret sekulāro armiju, tiesnešiem un kritiskajiem medijiem, aizvietojot tos ar sev lojāliem cilvēkiem. Kad kopīgā ienaidnieka ietekme bija neitralizēta, starp abiem sākās cīņa par varu.

Lai arī Gilens pozicionēja savu islāmistu kustību kā kulturālu, nevis politisku, arī viņam bija ambīcijas politikā.

Attiecību krīze iestājās līdz ar Gilena mēģinājumu gāzt Nacionālās izlūkošanas dienesta sekretāru, stāsta Erdogans.

“Problēmas sākās 2011. gadā pēc referenduma par izmaiņām konstitūcijā. Tas bija mēģinājums mazināt armijas, tiesu un policijas varu,” stāsta Erdogans, „Lai arī tagad, skatoties atpakaļ, tad bija mēģinājums konsolidēt drošības struktūru ietekmi, viņu pirmais solis bija atcelt inteliģences organizācijas sekretāru, un tas man nebija pieņemami. [..] Mēs zinājām, ka viņi centīsies iefiltrēties valdībā, bet nezinājām par viņu sliktajiem nodomiem. Kad viņi mēģināja atcelt izlūkošanas dienesta sekretāru, tas bija kā apvērsums,” norāda Turcijas prezidents.

2013. gadā, kad Erdogans centās slēgt “sagatavošanas skolas”, kuras pārvaldīja Gilena kustība, attiecības pasliktinājās vēl vairāk. To uztvēra kā uzbrukumu kustībai, tādēļ Gilenam tuva prokurora uzdevumā veica reidus pret Erdogana partijas biedriem, atklājot lielāko korupcijas skandālu Turcijas vēsturē.

Visa tauta nu redzēja, ka „Taisnīguma un attīstības” partijas kurpju kastēs tika glabāti miljoni. Kopš tā laika Erdogans apsūdz Gilenu “paralēlas valsts” veidošanā, iefiltrējot sev lojālus cilvēkus Turcijas varasiestādēs.

Erdogana partijas popularitāte, pateicoties pragmatiskai politikai, kas iesākta jau mēra amatā, pēc katrām parlamenta vēlēšanām tikai pieauga. Viņš vairoja valsts ekonomisko labklājību. Tai pašā laikā ar represīvām metodēm tiecās mazināt oponentu, tostarp Gilena ietekmi.

Prezidenta amatā pielīdzina pravietim Muhamedam vai Osmaņu impērijas sultanam

2013. gadā protestā pret Gezi parka pārbūvi sabiedrība protestēja arī pret Erdogana vadību. Neapmierināja gan korupcijas skandāls, gan politika, kas kļuva arvien autoritārāka. Pirmajos gados Erdogans veica demokratizācijas reformas, apņemoties virzīt Turciju uz dalību Eiropas Savienībā. Kad sarunas par to apstājās, Erdogans parādīja, kā daudzi kritiķi apgalvo, savu “īsto seju”.

2014. gadā Erdoganu pēc trīs termiņiem premjerministra amatā tauta pirmo reizi ievēlēja par Turcijas republikas 12. prezidentu. Rezultāts nebija tik spīdošs, kā Erdogans bija gaidījis, bet viņš kritiķiem atbildēja, ka “dažiem jau nepatika arī pravietis Muhameds”, tā norādot, ka prezidents viņa uztverē ir neaizvainojama persona. Tas ir apstiprinājies Erdogana prezidentūras laikā – par aizvainojošiem izteicieniem viņš ir vērsies gan pret bijušo „Miss Turciju”, gan pret kādu vācu satīriķi.

Lai arī parlamentārā sistēmā prezidenta pilnvaras ir ierobežotas, Erdogans ir ļoti aktīvs. Viņš ir pārkāpis neitralitātes principu, kas paredz, ka prezidents nepārstāv partiju. Viņš ir piedalījies „Taisnīguma un attīstības partijas” aģitācijās arī priekšvēlēšanu laikā, un vairākkārt norādījis, ka Turciju vēlas redzēt kā prezidentālu valsti.

Daudzi Erdoganu sauc par sultānu, jo viņš ir atjaunojis vairākas Osmaņu impērijas tradīcijas, piemēram, ceremoniju prezidenta pilī.

Citi uzskata, ka viņš tiecas līdzīnāties modernās republikas dibinātājam Mustafam Kemalam Ataturkam, kura ģīmetne rotā gan Turcijas universitāšu auditoriju sienas, gan suvenīrus. Pats ir atzinis, ka grib līdzināties Anglijas karalienei Elizabetei. Lai arī kādu salīdzinājumu viņam piedēvētu, tas vienmēr iemieso lielu varu. Nešaubīgi, ka Erdoganu atcerēsies kā vienu no ietekmīgākajiem līderiem Turcijas vēsturē.

(Visited 19 times, 1 visits today)
(Visited 19 times, 1 visits today)

Atstāt komentāru

Your email address will not be published. Required fields are marked *