Vārda dienas svin:   |

facebook Twitter draugiem google youtube

Lūk, ko es iemācījos savā pirmajā laulību gadā

«Pirmā lieta, ko es sapratu ir tā, ka laulība ir citādāka, nekā vienkārši dzīvošana kopā. Es biju kopā ar savu vīru jau kopš vidusskolas gadiem. Pēc tam, kad mēs apprecējāmies, mēs kļuvām par vienu veselu. Par komandu. Starp jums nevar būt viens uzvarētājs un viens zaudētājs. Jūs abi vai nu uzvarat, vai nu zaudējat.»

«Tad, kad mēs vēl bijām tikai saderinājušies, strīdu laikā es bieži mēdzu teikt: «Labi! Tad varbūt mums nekas neizdosies. Varbūt mums vienkārši vajadzētu šķirties.» Es vienkārši gribēju viņu vēl vairāk nokaitināt. Protams, mēs ātri vien tikām pāri tam komentāram un atradām problēmai risinājumu. Pēc kāzām es vienreiz pateicu: «Labi! Varbūt mums vajadzētu šķirties.» Tad es sapratu, ka es ar šiem vārdiem viņu ļoti aizvainoju. Tagad šiem vārdiem bija daudz lielāks spēks, nekā pirms kāzām. Un, tad es sapratu, ka laulībā nav vieglā ceļa. It visā ir jāiegulda darbs un arī vārdi ir jāizvēlas daudz atbildīgāk.»

«Laulību pirmajā gadā es iemācījos, kā atlaist vaļā to, kas nav svarīgs. Pēc strīda, kad es jutu, ka mēs abi esam sapratuši savas kļūdas, es vienkārši teicu: «Es tevi atkal mīlu». Tad es atkal varēju visu savu enerģiju novirzīt lielākiem mērķiem un atgriezties maģiskajā miera, mīlestības un saticības pasaulē!»
«Mēs spēlējām «Kas būs vakariņās?» spēli. Kad tikko apprecējāmies, bijām jauni, un abi mācījāmies gatavot ēst. Ik pa laikam es mēdzu vīram jautāt: «Dārgais, ko tu vēlētos vakariņās?» Viņš, piemēram, atbildēja: «Cūkgaļu». Es to uztvēru kā izaicinājumu, un meklēju jaunus veidus, kā pagatavot šo ēdienu. Tā mums kļuva par jautru izklaidi, un mēs ilgi varējām vakariņas padarīt par mūsu mazajiem svētkiem.»

«Es iemācījos vairāk klausīties. Kad jūs abi mēģināt izlemt, kā iekārtot vienu istabu vai māju un kā audzināt bērnus, tad ir jābūt abpusējai sapratnei un cieņai.»

«Manas un vīra kāzas bija laimīgākā diena manā dzīvē. Neilgi pēc tam nomira mana vecmāmiņa. Viņa man bija viss — labākā draudzene, dvēseles radiniece un otrā mamma. Tajā brīdī es aizmirsu, kas laulībā ir svarīgi: būvēt stingrus pamatus kopā ar vīru. Es bieži vien uzkavējos darbā ilgāk, ne vienmēr gribēju runāt, necēlu klausuli, kad viņš zvanīja. Tad es pēkšņi sapratu, ka vienmēr dzīvē būs grūtāki laiki, un mums jātiek tiem pāri kopā. Es nevaru vienkārši noslēgties, pat tad, ja ļoti vēlos. Laulība ir uzticība, saikne un liels darbs. Es sapratu, ka vīrs vēlas man palīdzēt un būt līdzās. Viņš vēlas būt ar mani, un mums ir pa dzīvi jāiet roku rokā.»

«No sākuma es vīru uzskatīju par kaut ko pašsaprotamu. Mēs tagad bijām kļuvuši par vīru un sievu, un es varēju ļaut dzīvei vienkārši plūst pa straumi. Bet tad es sapratu, ka tā nav laba stratēģija. Es zināju, ka ne pie kā laba tas nenovedīs. Tad es mainīju savu domāšanu: katru dienu es viņam saku, ka mīlu, ik pa laikam viņa kabatās paslēpju našķus, jautāju, kā viņam dienas laikā gāja, un arī ieklausos tajā, kas viņam ir sakāms.»
«Mēs esam cits cita prioritāte, bet sākumā mēs bijām tik cieši, ka varētu piemesties klaustrofobija. Tāpēc es pāris reižu mēnesī mēģinu satikties ar draudzenēm, bet viņš ar saviem draugiem. Tā mūsu ikdiena kļūst interesantāka, un dienas beigās mēs varam pastāstīt cits citam kaut ko jaunu.»

(L)

(Visited 17 times, 1 visits today)
(Visited 17 times, 1 visits today)

Atstāt komentāru

Your email address will not be published. Required fields are marked *