Vārda dienas svin:   |

facebook Twitter draugiem google youtube

Slimība ir iespēja iegūt to, ko negūsti bez slimības

Daži psihoterapeiti uzskata, ka praktiski visām slimībām pamatā ir psiholoģisks iemesls. Taču klasiskā medicīna oficiāli atzīst tikai septiņas slimības, kurās psihosomatiskais faktors ir vadošais. Tās izdala kā „Čikāgas septiņnieku”.

Slimība rodas kā veids savu nepieciešamību apmierināšanai, kuras, tā nu ir sanācis, citādi apmierināt nav iespējams.

Tātad, kas gan ir tas, ko slimība mums dod?

Spēja rūpēties par sevi bez vainas apziņas. Zāles, dažādi kopšanas līdzekļi, analīzes, procedūras, izmeklējumi – tas viss jums ir nodrošināts tikai tāpēc, ka slimojat. Pamēģiniet šo naudas summu iztērēt par stilista pakalpojumiem vai masāžas kursu. Daudzām sieviešu paaudzēm tas ir nepieņemami, jo vienmēr ir kaut kas, kam nauda ir vairāk vajadzīga.
Tiesības uz atpūtu. Paradokss ir tajā, ka lielākā daļa mūsdienu sieviešu, pat kļūstot par frīlanceriem vai strādājot brīvā režīmā, joprojām dzīvo pēc principa, kas saka – sievietēm ir tikai divas situācijas, kad var nestrādāt – tās ir grūtniecība un slimība. Un mūsu sistēma ir uzbūvēta uz šī principa. Bērns nevar neiet uz skolu, ja viņš negrib. Ir tikai viens iemesls, kad var neiet uz skolu un tas ir – slimība. Vai tas nav absurds?
Tiesības uz tuvinieku rūpēm. Iespēja sajusties kā sievietei, par kuru rūpējas. Kaut kā nav pieņemts pie mums rūpēties par „stiprām, gudrām un veiksmīgām” būtnēm, vēl jo vairāk par tiem, kuri paši var par sevi parūpēties. Slimība ļauj mums izjust šīs rūpes un maigumu. Ja tuvinieki tuvina ignorēt pat šīs tiešās, nepārprotamās norādes par nepieciešamību pēc palīdzības, tad slimība progresēs, un kādā brīdī šos lūgumus būs jāsadzird. Dežūras reanimācijas palātā būs nodrošinātas.
Tuvinieku un draugu uzmanība. Slimība ir veids kā sajusties īpašam, tādam, kas pelnījis uzmanību. Tevi apspriež, par tevi runā. Tu kļūsti par „dienas tēmu”. Un jo sarežģītāka slimība, jo vairāk „uh un ah”.
Cieņa. Cilvēks, kas pārcietis milzu ciešanas, kopā ar žēlumu un līdzjūtību, pat ar domām: „Nedod, Dievs, man ko tādu…” izsauc arī cieņu un trīsas. Ja tas, ar ko tu nodarbojies šajā brīdī, kaut kādu iemeslu dēļ neizsauc cieņu (vispirms jau tev pašam), tad nopietna slimība dos šo cieņu. Un vēlmi sajusties kā varonim neviens nav atcēlis.
Iespēja nerisināt to, ko vajag risināt. Kad ir nopietni saslimis bērns, ideju par šķiršanos būs jāatliek. Nopietna slimība pašam liks piebremzēt ar jauniem projektiem un darbības sfēras maiņu. Daudzgadīgas rūpes pa tuvu cilvēku ir nopietns iemesls, lai nenomocītos ar jautājumiem par personīgo dzīvi un karjeru.
Iespēja apstāties, nesteigties, ieklausīšanās sevī. Ar slimību dzīve asi palēnina tempu, priekšplānā iznāk tas, ko agrāk ignorējām vai nepamanījām. Katra sava ieelpa, katrs solis kļūst svarīgs.
„Mirstošā pēdējā cīņa”. Slimnieku vēlmēs ir pieņemts ieklausīties, un saslimstot var beidzot piespiest vīru salabot krānu un pielabot nost krītošo rokturi durvīm. Nerunājot nemaz par citiem daudz globālākiem lūgumiem.
Ieraudzīt pasauli no citas puses. Slimība ļauj nokļūt citā realitātē. Ja jums ir nācies vairākas stundas skatīties uz auduma gabalu abažūrā vai apskatīt mežonīgo zvēru figūras būros uz griestiem – jūs sapratīsiet par ko es runāju. Kad vienīgais, ko tu spēj ir stundām skatīties vienā kvadrātmetrā, tad pasaule pagriežas pret tevi ar pilnīgi citu pusi.
Pārdomāt savu dzīvi. Nopietna slimība liek aizdomāties par to, par ko agrāk nevēlējies domāt. Kad atklājas perspektīva, ka iespējams, šīs ir beigas, tad visi meli par sevi un savu dzīvi kaut kur pazūd, un tu paliec ar patiesību. Un šajā brīdī notiek globāla sistēmas atjaunošana.

(L)

(Visited 12 times, 1 visits today)
(Visited 12 times, 1 visits today)

Atstāt komentāru

Your email address will not be published. Required fields are marked *